Mazliet no visa

Beidzot varu kaut ko atkal uzrakstit.
Man iet labi! Cik banals, tomer vajadzigs teikums, vai ne?
Kops pedejas reizes, kad rakstiju, redzets, dzirdets, pagarsots un sasmarzots tik daudz, ka nav iespejams izstastit!
Bijam Manali uz 2 dienam - tas ir kads stundas brauciens Z virziena. Si pilsetina ir daudz turistiskaka, pilns ar viesnicam, pardeveji uzmacigaki, cenas dargakas. Mes labak jutamies Kullu, tapec te laikam ari paliksim.
Pa celam uz Manali loti tipiska indiesu busina mus aptur drosibas policija. Iekapj divi, pa taisno uzklup mums - parbauda pases un katru somas kabatinu, pat maku. Viss kartiba, bet apkaunojums ne pa jokam. Sajuta jau nu tiesam nebij laba. Velak mums pastastija, ka tas tapec, ka Kullu ieleja ir slavena ar savu marihuanu un hashishu (esot labakais hashish pasaule, kuru par visaugstakajam cenam tirgo Amsterdama). Marihuana te kalnos aug plantacijas - gribi ej un nem! To ari arzemnieki darot un tad vietejos autobusos (lai neuzkritosak) parvada savu mantu. Tapec ari mus parbaudija.
Manali apciemojam 2 iestades - bernu namu, kur mazie mus apseda ka zvirbulisi koka zarus (kas par metaforu!) un Budistu skolinu, kurai turpat blakus atrodas Nepaliesu un Tibetiesu skolas. Bijam ari vel 2 templos - viena hinduistu templi, kur mums paveicas, jo ara iznaca pats galvenais regiona dievs (kurs ir cilveks!!) un otra sikhistu templi, kur mus ieksa paaicinaja pats priesteris un nolasija/izdziedaja mums vienu no desmit guru macibam. Loti interesanti, tiesam.
Par narkotikam vel runajot... Bijam ari tepat netalu no Kullu atkarigo rehabilitacijas centra. Izradas, ka musu Ankita (projekts koordinators) bralis Panki ari ir bijis atkarigs. Tai diena vinam bija 2 gadu jubileja, kops nav neko lietojis. Bijam liecinieces emocionaliem stastiem.
Vel! Mes te katru vakaru kops Ankits ir atpakal (bija izbraucis darisanas) taisam jaukas pasedesanas - dzeram alu, runajamies, smejamies... Ankits pats ir gan skolotajs koledza (pasniedz turismu), gan riko ritenbraucienus un pargajienus kalnos, gan ari, protams, darbojas ar Kullu projektu. Ar vinu ir loti viegli saprasties un es nespeju iedomaties, ko mes bez vina palidzibas un atbalsta vispar daritu. Sodien nabags jutas slims - mes vinam uztaisijam kiploku kaklarotu - lai nesa un veselojas!
Par pasu projektu runajot - vel kadu laicinu acimredzot ta riktigi darboties nesaksim. Lielaka dala skolu u n bernu namu tagad ir eksamenu laiks un vini citigi macas un negrib nekadas baigas aktivitates papildus. Bet mes aktivi turpinam apskatit skolinas un bernu namus apkartne, runajamies ar vaditajiem un berniem un butiba dibinam kontaktus. Vel ari meklejam dzivokliti, kur parvakties, jo, lai cik labi un erti nebutu Ankita majas, nav labi tadu laipnibu savtigi izmantot.
Domaju sobrid pietiks rakstit, lai gan es jau teicu - iespaidu vel ir miljooooniem triljoniem!
Un - te ir silts! Mums tagad rita rituala ietilpst kolas dzersana (10sant. stikla pudele), gramatas lasisana un gozesanas saulite tuveja bernu spelu laukuma.. Kas par dzivi...

Vizualais ieskats

Pirmie iespaidi un citas galvassapes

Bus gruti rakstit, jo esmu pargurusi.
Ka 2dien no rita devamies cela, ta nav bijis isti laika ievilkt elpu, apstaties, ieturet pauzi un apdomaties.
No Rigas uz Helsinkiem aizlidojam atrak neka es ar autobusu aizbraucu lidz Bergiem - viens putiens, ta teikt. Bet pabarot gan paspeja. Helsinkos to dienu nosezam, petot kartes un tapat vien runajoties. Labi gan, ka cemodanus lidina pa taisno uz Deli, nav jamokas.
Vakarpuse iesezamies lielakaja lidmasina, kada esmu bijusi. Vedera kut - jau rodas apzina, ka tuvojamies Indijai. Ekranos rada, ka lidz Deli 5228 km. Pa nakti lidot ir skaisti - sedeju pielipusi pie loga. Gulejam maz.
Pec 6,5 stundu lidojuma nosezamies Deli Indra Gandi starptautiskaja lidosta, t.i., cuhna, atvainojos.
Pec loti neizdeviga kursa samainam 100eiro (mazak nedriktot, maitas tadi) un ta vieta, lai ievilktu elpu un savestu sevi kartiba, atri nemam pre-paid taksi un laizam prom. Soferim nav ne jausmas, kur mums vajag, bet mes tik un ta priecigas!
Viss, protams, Deli ir savadaks - masinas, cilveki, uzraksti, ielas, majas.. Pilnigs haoss visur un lielaka dala ta, ko raksta celvezos, ir taisniba, vismaz pagaidam - nabadziba mijas ar bagatibu, viss ir netirs un gaiss puteklains, uz katra stura ubagotaji (kas mazga logus, pardod zurnalus, met ritentinus un taisa trikus), uz ielam govis... Nabadziba, nabadziba. Velreiz - nabadziba. Un curajosi puikas gar ielas malam. Visa taja jukli nemaz nepamaniju, ka braucam pa kreiso pusi un ka sture labaja puse - tas tads sikums uz visa fona!
Tiekam lidz musu autobusa pieturai, t.i., graustam, kas nevies ne mazako uzticibu. Viss slegts, jo esam agri. Cemodanus likt nav kur, iet nav kur, karte ir, bet mes abas topografiskas idiotes. Stavam ara pie tas ekas, pilnigi bezpalidzigas.
Pec kada laika un garam sarunam/zestikulacijam ar vairakiem garamgajejiem noligstam taksi pa 500 rupijam (5ls) un tas mus izvada pa Deli. Kads vel piekodina nekur neiet bez taksa sofera un nemt lidzi visu, ko var, atstajot bagaznieka tikai piekedetus koferus!
Ar milzu neuzticibu angliski nerunajosajam soferim, tomer ceram, ka vins saprot, ko dara un parak smagi mus nepiecakares. Beigas ari nepiecakareja.
Redzejam dazas vietas, lielakoties nesaprazdamas, ko redzam. Bet visiespaidigakais viennozimigi bija pirmais objekts - Akshardham templis, par ko celvedi neraksta. Milzigs un fantastiski skaists templis, fotografet nedrikst. Ieksa ejot parbauda atseviski sievietes un viriesus, velak ari kurpes janovelk. Tur bij pilns ar skoleniem formas terpos, kas uz mums nebeidza blenzt un kikinat.
Kad sakam ticet musu sofera godapratam un nedaudz atslabam, tad viss jau radijas aizvien gaisakos tonos. Bijam Gandi memoriala, redzejam Sarkano fortu, izbraucam caur pilsetas nomalem, kur pulcejas nabadzigakie laudis, nopirkam sazin kadu vietejo SIM karti, kas ari izvertas par veselu epopeju, pafotografejam zilonus, merkakus un govis uz ielam, padzeram chaj (teju) un ieedam svaigu kokosu. Ara silts, tomer ne parak.
Tet, es atkal sacakareju savu fotoaparatu. Nekas, man ir kamera, Baibai ir fotoaparats. Bet skrobe gan.
Dienas beigas bijam ieguvusas jaunu draugu Bobiju - musu milo taksistu. Sis mus vel paspeja aizvest pie sava brala un teva, ar kuru draudzigi padzeram teju, kamer sis mus izglitoja, stastidams par zali, hasisu, heroinu, kokainu... Himachal Pradesh (rajons, uz kuru braucam) varot dabut vislabakas narkotikas! Nu vai nav skaistums!
Pecpusidena Bobijs mums apnik, mes gribam mazliet pastaigat pasas. Necik talu netikam - ieedam McDonalda. Vel paspejam nopirkt paris litrus udens, iedzert ogliti, un sakopties. Pusseptinos sezamaies autobusa uz Kullu.
Autobuss super erts, jutamies pargurusas, bet priecigas - es aizmiegu momentali, pirms vel sakam braukt. Pa celam nenormali vajag uz tualeti, tadu soferim, skiet, bij nenormalas grutibas atrast. Priecajos ka negudra, kad viens tads smirdigs caurums zilu flizu grida beidzot paradijas ari musu cela! Aa un, protams, seit nekada t.papira nav un nebus.
Cels ir ilgs - 14 stundas (ne, beigas drusku mazak). Katru reizi, kad pamostos, ara pa logu cits skats. Sakuma bij liela soseja. Velak jau mums blakus paradijas kalni. Un tad jau Beas upe. Cela 600km, no kuriem pedejie 250 caur Himalajiem. Vispar neaprakstami. Kamer braucam gar Beas upi, kuru ieskauj augsti kalni un kuras krastos ik pa laikam rotajas mazi krasaini templi, lielaka dala pasazieru gul, kads tur nemitigi vemj, bet es nebeidzu sajusminaties!!
Protams, viss cela gludi nevareja iet. Pabraucam garam Kullu, nokavejam pieturu. Oh well - panemam taksi un pa latu tikam tur, kur vajag. Satikam Ankitu - vienu no projekta koordinatoriem. Iegajam auksta dusa, paedam brokastis. Paliksim Ankita majas lidz pirmdienai. Esam loti pateicigas.
Nolemam pirms atkritam gulta, pastaigat nedaudz pa Kullu - maza, mila, jauka, tomer ari haotiska pilsetele. Upe pa vidu, kalni apkart, mazas bodites visrinki un pilns ar zinkarigam acim - saja pilseta daudz turistu neesot.
Apejam rinki un nolemjam uzkapt kalna, kur ir templis. Pec smaga kapiena, aizelsusas nonakam pie templa (pa celam atputamies, gozejoties saulite uz majas jumta - silts un vel pasakains skats uz kalnu ieskauto Kullu), bet templi pilns ar cilvekiem - sie kaut ko tur dzied, visi sagerbusies savos terpos. Sabistamies, domajam iet prom, kad kads mus noker un saka: "Naciet ieksa, man bralim te kazas, naciet, naciet!". Nu ko, ejam! Visi atkal uz mums lur ka zoodarza, bet ja to uztver pozitivi, viss ir kartiba! Smejamies, ka, atbraucot uz Lavtiju, bus mums uzmanibas trukums organisma...
Tatad negaiditi kluvam par top viesiem kazas, kur atkal pieradijas indiesu viesmiliba un atvertiba - ar tiem, kas nedaudz runa angliski, izvertas lieliskas sarunas, ar parejiem apmainijamies smaidiem un rokas spiedieniem. Paedam edienu - isti indisku un loti loti garsigu (kas mani, starp citu, loti parsteidza), vel mus pacienaja ar svaigiem sarkaniem burkaniem un vienu no pasaule atzitakajiem aliem (agnes, re - pagarsoju es alu un bij loti loti labs!).
Pilnas iespaidu un sasmaiditam sejam, beidzot kapjam leja no kalna, atstajam templi un kazas. Esam pargurusas, gribas gulet (ko Baiba tagad jau dara..). Pa celam vel apstajamies iedert fantastisku svaigi spiestu apelsinu sulu (pa 20sant.!). Vel satiekam Ankita brali, parunajam drusku par projektu, kamer pats Ankits aizbraucis uz citu pilsteu darisanas un bus atpakal tikai 1dien. Viss izklausas jauki - man jau liekas, ka stardasim ar berniem tepat netalu - 2km no Kullu bernu nama. Esot 14 berni, tikai 2 audzinataji.
Bet to visu mums vel ir laiks pardomat. Rit plana aizbraukt uz Manali, jasatiek vel viens projekta koordinators un jaapskatas, kas tur vispar notiek. Iespejams, tur paliksim 2 dienas un tad tik atpakal uz Kullu (40km starp sim pilsetinam - pa vienai katra ielejas gala).
Man jau sak jukt burti un katrs otrais vards japarrakta, tapec laikam iesu gulet. Nav speka parlasit, bet domau, ka vismaz kaut ko esmu pastastijusi un, galvenais jau, pateikusi, ka ESMU DZIVA!
P.S. Internets te bus - pagaidam izmantojam to, kas Ankita majas, bet redzejam ari 2 inetrnetzales pilseta. No manis tik viegli prom netiksiet!!

Īsu brīdi pirms

Klusums. Beidzot dzirdu arī pati savas domas. Haoss, šķiet, tiešām pierimis. Čemodāns gan vēl stāv vaļā, bet lielākoties esmu sakravājusies. Tā kā rīts gudrāks par vakaru, pārdomāšu visu vēlreiz, kad piecelšos.

Visumā 1/3 čemodāna saturu sastāda medikamenti - pret vēdersāpēm, caureju, sliktu dūšu, sāpēm... Pārējās 2/3 ir ikdienišķas lietas, kam līdzi jābūt vienmēr. Papildus gan nāk 3 ruļļi tualetes papīra. No rīta varbūt ielikšu ceturto ;-)

Rokas bagāžā Fazer šokolāde, Indijas ceļvedis un klades, kur rakstīt, rakstīt, rakstīt. Arī kameru, protams, neaizmirsīšu. Nu jā, pasi un biļetes arī centīšos paņemt līdzi - noderēs!

Esmu izdzērusi litru kolas (inde!), pavadījusi 30min karstā dušā, saņēmusi bezgala sirsnīgus un tik ļoti vajadzīgus veiksmes un laba ceļa vēlējumus un tagad, svecītēm degot un žāvājoties, no jums atvados...

Mazliet skumīgi brīžiem paliek, jāatzīst. Vēl jāatzīst, ka ir pamatīgs satraukums. Un nesparotu - kāpēc!! Man tiešām likās, ka esmu jau pieradusi pie visām tām atvadām, prombraukšanām un prombūšanām. Laikam pie kā tā nepierod.

Viss, pietiek rakstīt!

Došu ziņu no Himalajiem pēc iespējas drīzāk! :-)

"Anc, bet uz kurieni?!"

Pirms prombraukšanas nolēmu, ka skaidri jāuzraksta un jāparāda, kurp dodos, lai katram nākamajam, kas to jautā, varu norādīt uz šo bloga ierakstu tā vietā, lai ar pirkstu gaisā vilktu Indijas kontūru un izmisīgi censtos sazīmēt pareizo virzienu...

Indijā ir 28 štati. Es braucu uz Himachal Pradesh (uz Z no Deli).
--> http://ceemyindia.com/images/indiamap.gif

Google kartēs var visu ko sīki un smalki redzēt un izpētīt, bet tiem, kas slinki, es te iemetīšu pāris linkus (var orientējoši apskatīties, kur ir Deli, kur ir mūsu rajons/štats un pati Kullu ieleja):

-> http://maps.google.co.uk/maps?ll=32.359828,77.572378&z=5&t=h&hl=en
-> http://maps.google.co.uk/maps?ll=32.102408,77.561942&z=8&t=h&hl=en
-> http://maps.google.co.uk/maps?ll=31.997951,77.058884&z=10&t=h&hl=en
-> http://maps.google.co.uk/maps?ll=31.969131,77.125081&z=12&t=h&hl=en

Apmēram tā. Ceru, ka kaut ko sapratāt.. ;-)

Mēs ar Baibu (tiem, kas vēl nezina - Baiba ir cilvēks, ar kuru kopā braucu) būsim Kullu ielejā jeb Dievu ielejā, kā to sauc vietējie. Ielejai cauri tek Beas upe. Mūsu pirmais mērķis ir sasniegt Kullu pilsētu (18300 iedz. - apmēram kā Cēsīs), kur arī satiksim vienu no galvenajiem projekta koordinatoriem Ankitu (viņš ir vietējais). Tālāk plānā ietilpst pāris dienas, apbraukājot pilsētas un ciematus ielejā un atrodot bērnu namu/sākumskolu, kur no mums būtu lielāks labums.

Es ceru, ka mana skaistā iecere rakstīt šo dienasgrāmatu tiks īstenota. Vismaz reizi nedēļā centīšos par sevi ziņot - redzēs gan, kā būs ar interneta pieeju.

Vēl joprojām jūtos labi, mazliet uztraucos, reizēm vairāk kā mazliet. :-)
Šīs pēdējās dienas noteikti būs haotiskas.

Hei!

Viens, divi, trīs..
..deviņas.

Vēl 9 dienas un dodos ceļā.

Nolēmu, ka būs jāsāk rakstīt atsevišķa interneta d-grāmata veltīta tieši šim dzīves posmam. Rakstīšu tā, lai var lasīt visi, kam interesē, tātad - nothing special jeb iztikšu bez dvēseles caurejām un intīmu tabu klāstīšanu! :-)

Tagad, kad biļetes jau kabatā, vīza pasē, apdrošināšana nokārtota un potes saņemtas, kļūst aizvien grūtāk sevi mierināt ar domu, ka vienmēr taču ir atpakaļceļš...

Īsti nezinu, vai baidos vai nē. Man bieži nācies dzīvē saprast to, ka priekšlaicīgi kaut ko pārdzīvot ir absolūti lieki. Šodien es nebaidos. Man vēl ir 9 dienas.

Man nepatīk dot solījumus, bet es centīšos te šad un tad uzrakstīt par visiem "kas" un "kad" un "kāpēc". Tas noteikti atvieglotu mūsu saziņu un arī apmierinātu ziņkārīgo garāmgājēju prātus. ;-)

Uz tādas nots arī beigšu pirmo ierakstu. Turpināšu lasīt par body language Indijā. Cheers!