Mazas zvaigznites Mazaja Tibeta.

Esam majas – ta tagad saucam savu milo Kullu.
Parradamies no Dharamsalas ap pl. 2:00 nakti. Braucam ar drausmigako autobusu - 205 (divi simti piecus) kilometrus 9 (devinas) stundas – jautriba! Toties par celu samaksajam vien 2 latinus, taupam naudu.
Patiesiba jau ari turpcels bij varen jautrs, nemot vera to, ka Dharamsala mus izmeta puspiecos no rita – ara tumss un mums nav absoluti ne mazakas nojausmas, kur esam vai uz kurieni doties. Nu neko, pastaigajam apkart, pasedejam uz solina, sagaidijam saullektu un tad jau atradam viesu namu, kur apmesties. Ta sauktaja Mazaja Tibeta pavadijam kopuma 2 dienas – redzejam paris templus, budistu klosterus, paklausijamies budistu muku debates, bijam Tibetiesu muzeja (so to vairak uzzinajam par Tibetas vesturi), loti daudz staigajam pa kalniem, kas tur izskatijas vel iespaidigak ka Kullu (zalo koku un sniegoto virsotnu kontrasts, ari izteiktaks reljefs ka pie mums Kullu), vel ari paguvam pakemmet suveniru veikalinus un padzert tejas mazos miligos tibetiesu ukjisos. Jaatzist, ka Dharamsala jutamies ka nokluvusas cita valsti – gan tas, ka nenormali daudz arzemnieku (krievu, vaciesu, francuzu, britu, amerikanu utt.), gan ari tas, ka tik daudz tibetiesu, kuri no indiesiem atskiras ne vien izskata, bet stipri ari mentalitates zina.
Vispar jau veiksmigs mums sis izbrauciens un loti nepieciesams. Paspeju sailgoties pec Kullu un izskatas, ka ari vietejie te sailgojusies pec mums. Tikko pie mums ieskreja smaidigs saimnieka dels ar sodienas avizi – uzminiet, kas tad tur – uz pasas pirmas lapas mes ar Baibinu!
P.S. Sis ieraksts tapa piektdien. Pa so laiku esam miljons reizu apstadinatas uz ielas – vietejie tik smaida un vicina avizi gar seju… Sodien mus nokera vel viens zurnalists un so to pajautaja, laikam jau jagatavojas vel vienam rakstam kada avizite. Smiekligi.

Kish mish

Ilgi neesmu rakstijusi – tukstoskart atvainojos.
Ir daudz ko stastit, jaatzist.
Pirmkart, es jau mineju, cik arpratigi skaisti seit ir?! Nekad (bet nekad) nepieradisu pie tiem debeskigajiem kalniem un skatiem visapkart – idille.
Otrkart, iemesls, kapec neesmu rakstijusi, ir vienkarss – esam sakusas loti aktivi darboties. Katru dienu ejam uz skolu vai bernu namu, kopuma apmeklejam 6 iestades (draugiem.lv bus galerija ar nelielu ieskatu). Vispar jau progresejam un pasas aizvien vairak izbaudam to savu “darbu”. Sodien, piemeram, kartejo reizi sajusminos par Kalyeli brinumpuikam.
Treskart, ak Dievs, ka man ir noriebusies indiesu mentalitate! Vakar pienaca bridis, kad domaju, ka sajuksu prata. Visi visu laiku blenz virsu, siki puikas lien istaba un visu aiztiek, kaut kadi nenormalie nespej atsuties, ik uz solja tevi grib apcakaret – fui. Gribas izrauties uz bridi prom, par daudz te to indiesu.
Ceturtkart, mes ari izklaidejamies. Vakar bijam paraglaidingot. Nu, jasaka – elpu aizraujosi! Iespejams, viens no neaizmirstamakajiem briziem dzive, lieliska pieredze. Bail bija, bet tas atmaksajas ar uzviju. Ari bus draugos bildes (paldies Baibai).
Nu, tas ta isuma viss laikam. Aa ne, vel japastasta par Ivo – musu jauno chomu.
Ivo ir polis, Ivo ir 37 gadus vecs, Ivo 7 dzives gadus ir pavadijis ieslodzijuma (gan Eiropa, gan te, Indija), Ivo ir narkodileris, Ivo sobrid gaida tiesas pravu un tiek smagi cakarets (risks – 10 gadi cietuma), Ivo ir loti vientuls, Ivo ir ari loti bedigs un vel Ivo ir viens no gudrakajiem cilvekiem, ar ko nacies runat.
Viss. Drizuma vispar planojam aizbraukt uz Dharamsalu (Dalai Lamas mitni) un ta saukto “Mazo Tibetu”. Pec tam atkal atpakal pie darbiem. Ak ja, starp citu, lidmasinas reisu majup parcela – busu 15.maija.

10 mazi kultursoki un vel

1.Viriesu draudziba – Indija viriesi staiga rocinas, nemitigi apkeras, puikas viens otru buco... Te viniem prata neienaks, ka varetu but tadi homoseksuali, bet man tikai: „Geji! Geji!” Un pie ka tada es nekad nepieradisu.
2.Miskaste – kalni un ainavas te ir fantastiski skaistas, bet visu izboja ta nelabojama miskaste! Visur ir kaudzem papiru, bundzinu, pudelu, visadu meslu... Un uz ielam vispar nekur nevar izmest papiru, jo tadas ierikotas miskastes viniem nav.
3.Tualetes papirs – nu to jau daudzi man pirms brauksanas skandinaja, ka indiesiem t.papirs neesot ciena. Nav jau gan. Gandriz nekur tualetes nav papira, pat ne „glaunos” restoranos. Savukart veikala (ari-ne jau kura katra) vienu rulli var nopirkt par 25sant. (prieks Indijas nenormali dargi!)
4.Blenzosie cilveki – es jau saku pierast, ka visi (!) uz tevi lur, kad ej pa ielu. Bez kompleksiem! Un lielaka dala ari paeicinas vai aicinas uz teju,vai izmetis kadu komentaru gandriz angliski... Nu nevaretu jau teikt, ka briziem tada uzmaniba glaimo un atpakal Latvija es drosi vien raudasu, ka man neviens nepievers veribu, bet reizem tas viss tik loooooti pieriebjas, ka tu ej pa ielu rupji un skali lamajoties!
5.Easy-going – visi tev te ir labakie draugi! Nu piemeram, atliek vien uzspelet gitaru pie atvertam durvim, kad pec 10min istaba jau ir saskrejis milzigs bars cilveku, kas velak katru dienu nesis saldumus un davanas, prasis autografus un iepazistinas ar saviem braliem un masam. Nekad sava dzive neesmu tik daudz stulbi smaidijusi, telojot, ka atceros cilveku, ar kuru runajos.
6.Alkohols – seit es jutos absoluti ka alkoholike. Atliek vien mums ar Baibu vakara iziet ara un veikala nopirkt alu, kad jau nakamaja diena viss Kullu baumo par tam baltajam eiropietem, kas pirka alu! Drausmas! Bet nu te sievietem nav pienemts lietot alkoholiskos dzerienus.
7.Precibas – so es nekad neesmu sapratusi un nekad ari nesapratisu, t.i., nepienemsu. Cilvekus saprecina, vini neizvelas sev dzivesbiedru un vinu attiecibas milestibai nav vietas. Lauliba balstas uz pienakuma apzinu. Virietim vajag sievieti, lai uzturetu saimniecibu. Un apprecas vini agri. Man, piemeram, ne reizi vien nacies nosoket vietejos par to, ka vel neesmu preceta.
8.Skolas sistema – arprats! Vienkarsi arprats! Seit es runaju par tradicionalu Indijas skolu. Ja mes uzkapjam uz savas majas jumta, kur biezi tapat vien pasezam, no turienes var noverot tuvejas skolinas sausmas – berni viens pec otra tiek iedunkati, ieplaukati, uz viniem blauj... To nevar izstastit, bet tada nezeliba liekas absoluti netaisna un nevajadziga.
9.Diedelnieki – loti, loti, loti daudz mazu un pavisam mazu meitenisu un puisisu, kas nak tev klat ar metala bundzinu un neies prom, kamer nebusi iedevis kaut vienu rupiju. Es tagad izklausisos pec briesmones, bet man ir drausmigi apriebusies vini visi un man pat zel vairs nav...
10.Dusa – tadas nav.


Vel jau varetu minet pa ielam klainojosas bezpajumtnieces govis, lai gan tas jau bija gaidamas, tapat ka gaidams bija tas, ka publiski dedzina likus un tad palaiz upe... Vel var pieminet atsevisku cilveku aprobezotibu, piemeram, tie, kas dzivo kalnos, sausuma perioda kurina milzigus ugunskurus, jo doma, ka ar dumu palidzibu izsauks lietus makonus... Vel jau bedigi smiekligi ir ari „Wel Come”, „Break Fast”, „Restaurent” u.tml. (ne)pareizrakstiba. Vispar jau ari autobusi seit varetu kvalificeties ka kultursoku raisosi – ar savu brauksanas stilu, kad tev smadzenes iekrata vedera, svilpjoso konduktoru un indiesu muziku uz pilnu klapi. Jo vairak domaju jo vairak ienak prata tadu jocigu lietu, vietu un atgadijumu. Indija nebeidz parsteigt.

Mums iet labi, paldies.

Nolemu uzrakstit paragrafu par katru instituciju, kuru pagaidam apmeklejam.
Kalyeli – puikas ir gluzi vienkarsi apburosi! Si ir mana milaka vieta, kurp doties. Pagasnedel taisijam viniem fotosesiju, pec tam atvedam smuki noformetas portreta bildes, pielimejam pie sienas. Ar viniem var darit visu un bus jautri. Pagasreiz atbraucam no turienes ar tetovejumiem – visas rokas lidz elkoniem un visa seja izrotata ar zimejumiem (flomasteri!). Ar puikam var ari dejot – uzsledz muzikas kanalu televizora, pagriez skalak, nonem bildi un dejo! Ar puikam var ari locit lidmasinites un rikot sacensibas, var spelet speles, dziedat dziesmas, skirstit macibu gramatas un petit bildites, iemacities hindi frazes, kutinat viens otru lidz asaram un izgudrot jaunus rokasspiedienus. Galvenais, ka vini smaida daudz vairak, kad mes esam tur.
Kullu ashram – bernu nams, kurp esam tikko sakusas doties. Sim ir loti minimali lidzekli, loti maz vietas. Berni staiga ar netiram drebem, jo tas viniem ir vienigas. Te katram vajadziga individuala pieeja. Naksies vien iemacities runat ar cetriem uzreiz, pie tam ne jau valoda, ko saproti. Viniem tiesam pietrukst uzmanibas un tas ari ir tas, ko censamies dot. Vel gan es personigi neesmu paspejusi tik loti piekerties siem berniem, vismaz ne tik loti ka Kalyeli puikam.
Suddershanas ashram (Manali) – sis bernu nams ir Manali (34km no Kullu, ar vietejo autobusu jabrauc 1,5h). Esam bijusas tikai divreiz, bet turpmak planojam turp doties katru sestdienu. Ari te katrs grib, lai vinam individuali pievers uzmanibu, lai runa tikai ar vinu un klausas tikai vina. Tadi jau tie berni ir. Viens puika bez partraukuma runa par geografiju (sauc lielakas pasaules upes, Indijas regionus un kaiminvalstis, prasa, kur ir Amerika utt.), vienlaicigi lokot papira kugisus, lidmasinites, dzivniecinus un figurinas. Vel kada meitenite nemitigi grib visu sakartot – salikt visus zimejumus kaudzite, baltas lapas atseviski, zimulisus noasinat un salikt penali. Vel kads cits nenormali sajusminas par pildspalvu, pusstundu sledzot to ieksa un ara, bet otru pusstundu izjaucot un saliekot atpakal. Katram tur savi niki un stiki, savi sapni un ceribas. Loti gribas vinus vel vairak iepazit.
OLS skola – 6.klase ir arprats! Tas ir vienkarsi bardaks! Skola vispar ir pilnigi citadak ka bernu namos. Ar 7. un 9.klasi vel mums ir sanakusi daudzmaz veiksmigi workshopi, bet tie 6. ir mazi briemoni. Un vispar mums jau ir iestajusies rutina, ejot uz so skolu, tapec kaut kas steidzami jamaina, lai nezud prieks un griba darboties. Mainisim savu programmu. Vienigais palikusais priecins ir Dienvidindijas ediens, ar ko mus katrreiz ciena Tevs Babu (direktors) un vel tas smadzenu kustinosas sarunas ar Tevu (par kulturam, par stereotipiem, par politiku, par Dievu).
Kullu vidusskola – te mes macam basiti puikam no 8.klases. Diezgan interesanti, nemot vera to, ka vini nesaprot ne varda angliski un tik runa un runa, un runa sava hindi valoda. Jaatzist, ka tiesam smiekligi. Pagasreiz ari lija un ta mes 2 stundas pa pelkem nodauzijamies. Galvenais ir attieksme – smaidi, smaidi, smaidi!

Par darbu runajot...

Cik nu darbs, drizak darbosanas 
Pagaidam diezgan aktivi dodamies uz Kalyeli bernu namu un OLS skolu. Kalyeli ir aptuveni 30 puikas 10-15 gadus veci. Tur mes braucam svetdienas, spelejam speles gan ieksa, gan ara, druscin zimejam, fotografejamies un vispar izklaidejamies! Puikas ir tik tik tiiiik forsi – absolutas saulites!
Uz OLS skolu ejam biezak. Tur katrreiz censamies panemt citu klasi un tad 80min ar viniem darbojamies. Si ir loti laba skola, macibas viniem angliski un lielaka dala bernu ir teicamnieki. Direktors ir macitajs (kristietis!), bet skola macas lielaka dala hinduistu. Te mes vadam ta saukto „Moral Values class” – reizem tas ir team-building speles, reizem kadi citi uzdevumi, ko izdomajam. Ari te es jau jutos piekerusies daziem berniem, kaut gan ar Kalyeli to isti nevar salidzinat. Tur ta sajuta ir vnk citadaka, laikam sirsnigaka.
Drizuma saksim piestaigat uz vel vienu skolinu, kur 2reiz nedela meginasim vadit basketbola nodarbibas 14-gadigiem zeniem. Ja neskaita so, tad vel mums padoma ir Bharat Bharati skola un Kullu bernu nams. Tur gan vel jasaruna ar vadibu, to darisim rit. Rit vel ari svinesim musu dzivoklisa saimnieka dela Chipu dzimsanas dienu. Aizparit svinesim Baibas dz.dienu. Arprats – vienos svetkos...
So ierakstu gribejas veltit „darbam”, tapec te ari beigsu. Loti gribejas pastastit, ka mes te kaut ko ari daram, ne tikai izklaidejamies! ;-)
Dariet jus ari labas lietas. Bet dariet ar prieku. Cau!

Bez nosaukuma (radosais pagrimums)

Man ir baigais baaaaigais slinkums domat un rakstit tagad.
Ko mes esam darijusas?
Vel divreiz bijam OLS skolina – vienreiz radijam Graustu Milionaru 200 cilvekiem un pec tam vadijam diskusijas 9.klasei, otrreiz bijam novadit speles un team-building aktivitates 7.klasei. Sodien (ka jau ierasts svetdiena) bijam Kalyeli bernu nama pie puikam. Atnesam viniem lapas un krasainos zimulus un zimejam katrs sevi nakotne. Bij nenormali jauki. Man nebij prata ienacis, ka man tik loti varetu patikt laika pavadisana ar tadiem berneliem. Un – ja, mes ar katru reizi progresejam. No kludam macas.
Rit un parit ir krasu festivals – visi viens otru apmeta ar krasam. Mums te visi pazinas iesaka ieslegties majas un 2 dienas neiet ara, jo tas krasu kaujas esot nezeligas. A ko mes? Tikko nopirkam paris feinas krasinas un 2 udens pistoles. Bus jautri!
Mums tagad ir daudz draugu te. Ejot pa ielu to vien daram ka sveicinamies ar visiem saviem pazinam – tostarp veikala pardeveji, skolotaji un skolu darbinieki, kaimini un draugu draugi... Gruta dzive but tik popularam (jocins!) 
Nu vairs man nenak nekas prata, tiesam nav runajamais garastavoklis. Mums vel tualete ir jauns iemitnieks – milzigs (!!) zirneklis.
La vita e bella!
P.S. Mani uznema Colorado koledzha, bet nedod pilnu stipendiju. Nekas, es tagad protu kauleties..

Karsts.

Mēs beidzot dabujām gaļu!! Saldētu vistas gabalu, bet tik un tā labi. Un vispār kopš esam savā dzivoklītī, ar ēšanu ir daudz vieglāk – taisam, ko un kad gribam. Žēl tik, ka te nav skābā krējuma. Un žēl, ka govs ir svēta. Man prātā nereti iešaujas gastronomiskas fantāzijas par ielās klaiņojošo potenciālo maltīti.

Turpinam lielākoties izklaidēties. Vakar bijām Nagārā – pilsētā, kas ieskauta ļoti (bet nu ļoti!) skaistās sniegotās virsotnēs. Redzējām Rēriha galeriju un Nagāras pili. Dabujām ilgi meklēto ābolu vīnu, bet tas beigās izrādījās ne tas labākais.

Vēl mums ļoti patīk gozēties saulītē uz jumta, kāpelēt kalnos un vakaros skatīties filmas vai vēl labāk – skatīties zvaigznēs. Ēdam nenormāli daudz augļu. Un ir jau arī pamats to darīt – par smieklīgi mazām naudiņām var sapirkt maisu pilnu ar vīnogām, apelsīniem, banāniem.

Nu labi, nav jau arī tā, ka nedaram pilnīgi neko lietderīgu.

Es jau pieminēju, ka pirmā reize bērnu namā bij samērā katastrofāla?!

Man škiet, tagad droši zinu, ka laba skolotāja es nebūtu. Pat nostāties to 30 vai 40 bērnu priekšā un izskaidrot kādas spēles noteikumus prasa no manis milzu uzdrīkstēšanos un nemitīgu cīņu ar uztraukumu. Pēc katras sesijas absolūts bezspēks. Bet vēl jau nekas nav reāli sācies – ar pilnu atdevi sāksim darboties tikai pēc kāda 15.marta, kad regulāri brauksim uz 3 bērnu namiem un vēl 2 vai pat 3 skolām.

Bet galvu augšā! Neviens jau nesāk kā profesionālis. Mamma teiktu, ka pirmie kucēni jāslīcina. Mēs vēl progresēsim.

Ko vēl labu pastāstīt? Pēdējās dienas drusku pamocījos ar vēdersāpēm, bet šodien jau viss normāli, nē, lieliski!

Viss, pietiks. Beidzot draugiem.lv ir bildes, ja kas (paldies, Agnes)! Tad jūs tur uzvedaties labi un rakstiet man vēstules. Un brauciet ciemos beidzot – cik var gaidīt!!

Mazliet no visa

Beidzot varu kaut ko atkal uzrakstit.
Man iet labi! Cik banals, tomer vajadzigs teikums, vai ne?
Kops pedejas reizes, kad rakstiju, redzets, dzirdets, pagarsots un sasmarzots tik daudz, ka nav iespejams izstastit!
Bijam Manali uz 2 dienam - tas ir kads stundas brauciens Z virziena. Si pilsetina ir daudz turistiskaka, pilns ar viesnicam, pardeveji uzmacigaki, cenas dargakas. Mes labak jutamies Kullu, tapec te laikam ari paliksim.
Pa celam uz Manali loti tipiska indiesu busina mus aptur drosibas policija. Iekapj divi, pa taisno uzklup mums - parbauda pases un katru somas kabatinu, pat maku. Viss kartiba, bet apkaunojums ne pa jokam. Sajuta jau nu tiesam nebij laba. Velak mums pastastija, ka tas tapec, ka Kullu ieleja ir slavena ar savu marihuanu un hashishu (esot labakais hashish pasaule, kuru par visaugstakajam cenam tirgo Amsterdama). Marihuana te kalnos aug plantacijas - gribi ej un nem! To ari arzemnieki darot un tad vietejos autobusos (lai neuzkritosak) parvada savu mantu. Tapec ari mus parbaudija.
Manali apciemojam 2 iestades - bernu namu, kur mazie mus apseda ka zvirbulisi koka zarus (kas par metaforu!) un Budistu skolinu, kurai turpat blakus atrodas Nepaliesu un Tibetiesu skolas. Bijam ari vel 2 templos - viena hinduistu templi, kur mums paveicas, jo ara iznaca pats galvenais regiona dievs (kurs ir cilveks!!) un otra sikhistu templi, kur mus ieksa paaicinaja pats priesteris un nolasija/izdziedaja mums vienu no desmit guru macibam. Loti interesanti, tiesam.
Par narkotikam vel runajot... Bijam ari tepat netalu no Kullu atkarigo rehabilitacijas centra. Izradas, ka musu Ankita (projekts koordinators) bralis Panki ari ir bijis atkarigs. Tai diena vinam bija 2 gadu jubileja, kops nav neko lietojis. Bijam liecinieces emocionaliem stastiem.
Vel! Mes te katru vakaru kops Ankits ir atpakal (bija izbraucis darisanas) taisam jaukas pasedesanas - dzeram alu, runajamies, smejamies... Ankits pats ir gan skolotajs koledza (pasniedz turismu), gan riko ritenbraucienus un pargajienus kalnos, gan ari, protams, darbojas ar Kullu projektu. Ar vinu ir loti viegli saprasties un es nespeju iedomaties, ko mes bez vina palidzibas un atbalsta vispar daritu. Sodien nabags jutas slims - mes vinam uztaisijam kiploku kaklarotu - lai nesa un veselojas!
Par pasu projektu runajot - vel kadu laicinu acimredzot ta riktigi darboties nesaksim. Lielaka dala skolu u n bernu namu tagad ir eksamenu laiks un vini citigi macas un negrib nekadas baigas aktivitates papildus. Bet mes aktivi turpinam apskatit skolinas un bernu namus apkartne, runajamies ar vaditajiem un berniem un butiba dibinam kontaktus. Vel ari meklejam dzivokliti, kur parvakties, jo, lai cik labi un erti nebutu Ankita majas, nav labi tadu laipnibu savtigi izmantot.
Domaju sobrid pietiks rakstit, lai gan es jau teicu - iespaidu vel ir miljooooniem triljoniem!
Un - te ir silts! Mums tagad rita rituala ietilpst kolas dzersana (10sant. stikla pudele), gramatas lasisana un gozesanas saulite tuveja bernu spelu laukuma.. Kas par dzivi...

Vizualais ieskats

Pirmie iespaidi un citas galvassapes

Bus gruti rakstit, jo esmu pargurusi.
Ka 2dien no rita devamies cela, ta nav bijis isti laika ievilkt elpu, apstaties, ieturet pauzi un apdomaties.
No Rigas uz Helsinkiem aizlidojam atrak neka es ar autobusu aizbraucu lidz Bergiem - viens putiens, ta teikt. Bet pabarot gan paspeja. Helsinkos to dienu nosezam, petot kartes un tapat vien runajoties. Labi gan, ka cemodanus lidina pa taisno uz Deli, nav jamokas.
Vakarpuse iesezamies lielakaja lidmasina, kada esmu bijusi. Vedera kut - jau rodas apzina, ka tuvojamies Indijai. Ekranos rada, ka lidz Deli 5228 km. Pa nakti lidot ir skaisti - sedeju pielipusi pie loga. Gulejam maz.
Pec 6,5 stundu lidojuma nosezamies Deli Indra Gandi starptautiskaja lidosta, t.i., cuhna, atvainojos.
Pec loti neizdeviga kursa samainam 100eiro (mazak nedriktot, maitas tadi) un ta vieta, lai ievilktu elpu un savestu sevi kartiba, atri nemam pre-paid taksi un laizam prom. Soferim nav ne jausmas, kur mums vajag, bet mes tik un ta priecigas!
Viss, protams, Deli ir savadaks - masinas, cilveki, uzraksti, ielas, majas.. Pilnigs haoss visur un lielaka dala ta, ko raksta celvezos, ir taisniba, vismaz pagaidam - nabadziba mijas ar bagatibu, viss ir netirs un gaiss puteklains, uz katra stura ubagotaji (kas mazga logus, pardod zurnalus, met ritentinus un taisa trikus), uz ielam govis... Nabadziba, nabadziba. Velreiz - nabadziba. Un curajosi puikas gar ielas malam. Visa taja jukli nemaz nepamaniju, ka braucam pa kreiso pusi un ka sture labaja puse - tas tads sikums uz visa fona!
Tiekam lidz musu autobusa pieturai, t.i., graustam, kas nevies ne mazako uzticibu. Viss slegts, jo esam agri. Cemodanus likt nav kur, iet nav kur, karte ir, bet mes abas topografiskas idiotes. Stavam ara pie tas ekas, pilnigi bezpalidzigas.
Pec kada laika un garam sarunam/zestikulacijam ar vairakiem garamgajejiem noligstam taksi pa 500 rupijam (5ls) un tas mus izvada pa Deli. Kads vel piekodina nekur neiet bez taksa sofera un nemt lidzi visu, ko var, atstajot bagaznieka tikai piekedetus koferus!
Ar milzu neuzticibu angliski nerunajosajam soferim, tomer ceram, ka vins saprot, ko dara un parak smagi mus nepiecakares. Beigas ari nepiecakareja.
Redzejam dazas vietas, lielakoties nesaprazdamas, ko redzam. Bet visiespaidigakais viennozimigi bija pirmais objekts - Akshardham templis, par ko celvedi neraksta. Milzigs un fantastiski skaists templis, fotografet nedrikst. Ieksa ejot parbauda atseviski sievietes un viriesus, velak ari kurpes janovelk. Tur bij pilns ar skoleniem formas terpos, kas uz mums nebeidza blenzt un kikinat.
Kad sakam ticet musu sofera godapratam un nedaudz atslabam, tad viss jau radijas aizvien gaisakos tonos. Bijam Gandi memoriala, redzejam Sarkano fortu, izbraucam caur pilsetas nomalem, kur pulcejas nabadzigakie laudis, nopirkam sazin kadu vietejo SIM karti, kas ari izvertas par veselu epopeju, pafotografejam zilonus, merkakus un govis uz ielam, padzeram chaj (teju) un ieedam svaigu kokosu. Ara silts, tomer ne parak.
Tet, es atkal sacakareju savu fotoaparatu. Nekas, man ir kamera, Baibai ir fotoaparats. Bet skrobe gan.
Dienas beigas bijam ieguvusas jaunu draugu Bobiju - musu milo taksistu. Sis mus vel paspeja aizvest pie sava brala un teva, ar kuru draudzigi padzeram teju, kamer sis mus izglitoja, stastidams par zali, hasisu, heroinu, kokainu... Himachal Pradesh (rajons, uz kuru braucam) varot dabut vislabakas narkotikas! Nu vai nav skaistums!
Pecpusidena Bobijs mums apnik, mes gribam mazliet pastaigat pasas. Necik talu netikam - ieedam McDonalda. Vel paspejam nopirkt paris litrus udens, iedzert ogliti, un sakopties. Pusseptinos sezamaies autobusa uz Kullu.
Autobuss super erts, jutamies pargurusas, bet priecigas - es aizmiegu momentali, pirms vel sakam braukt. Pa celam nenormali vajag uz tualeti, tadu soferim, skiet, bij nenormalas grutibas atrast. Priecajos ka negudra, kad viens tads smirdigs caurums zilu flizu grida beidzot paradijas ari musu cela! Aa un, protams, seit nekada t.papira nav un nebus.
Cels ir ilgs - 14 stundas (ne, beigas drusku mazak). Katru reizi, kad pamostos, ara pa logu cits skats. Sakuma bij liela soseja. Velak jau mums blakus paradijas kalni. Un tad jau Beas upe. Cela 600km, no kuriem pedejie 250 caur Himalajiem. Vispar neaprakstami. Kamer braucam gar Beas upi, kuru ieskauj augsti kalni un kuras krastos ik pa laikam rotajas mazi krasaini templi, lielaka dala pasazieru gul, kads tur nemitigi vemj, bet es nebeidzu sajusminaties!!
Protams, viss cela gludi nevareja iet. Pabraucam garam Kullu, nokavejam pieturu. Oh well - panemam taksi un pa latu tikam tur, kur vajag. Satikam Ankitu - vienu no projekta koordinatoriem. Iegajam auksta dusa, paedam brokastis. Paliksim Ankita majas lidz pirmdienai. Esam loti pateicigas.
Nolemam pirms atkritam gulta, pastaigat nedaudz pa Kullu - maza, mila, jauka, tomer ari haotiska pilsetele. Upe pa vidu, kalni apkart, mazas bodites visrinki un pilns ar zinkarigam acim - saja pilseta daudz turistu neesot.
Apejam rinki un nolemjam uzkapt kalna, kur ir templis. Pec smaga kapiena, aizelsusas nonakam pie templa (pa celam atputamies, gozejoties saulite uz majas jumta - silts un vel pasakains skats uz kalnu ieskauto Kullu), bet templi pilns ar cilvekiem - sie kaut ko tur dzied, visi sagerbusies savos terpos. Sabistamies, domajam iet prom, kad kads mus noker un saka: "Naciet ieksa, man bralim te kazas, naciet, naciet!". Nu ko, ejam! Visi atkal uz mums lur ka zoodarza, bet ja to uztver pozitivi, viss ir kartiba! Smejamies, ka, atbraucot uz Lavtiju, bus mums uzmanibas trukums organisma...
Tatad negaiditi kluvam par top viesiem kazas, kur atkal pieradijas indiesu viesmiliba un atvertiba - ar tiem, kas nedaudz runa angliski, izvertas lieliskas sarunas, ar parejiem apmainijamies smaidiem un rokas spiedieniem. Paedam edienu - isti indisku un loti loti garsigu (kas mani, starp citu, loti parsteidza), vel mus pacienaja ar svaigiem sarkaniem burkaniem un vienu no pasaule atzitakajiem aliem (agnes, re - pagarsoju es alu un bij loti loti labs!).
Pilnas iespaidu un sasmaiditam sejam, beidzot kapjam leja no kalna, atstajam templi un kazas. Esam pargurusas, gribas gulet (ko Baiba tagad jau dara..). Pa celam vel apstajamies iedert fantastisku svaigi spiestu apelsinu sulu (pa 20sant.!). Vel satiekam Ankita brali, parunajam drusku par projektu, kamer pats Ankits aizbraucis uz citu pilsteu darisanas un bus atpakal tikai 1dien. Viss izklausas jauki - man jau liekas, ka stardasim ar berniem tepat netalu - 2km no Kullu bernu nama. Esot 14 berni, tikai 2 audzinataji.
Bet to visu mums vel ir laiks pardomat. Rit plana aizbraukt uz Manali, jasatiek vel viens projekta koordinators un jaapskatas, kas tur vispar notiek. Iespejams, tur paliksim 2 dienas un tad tik atpakal uz Kullu (40km starp sim pilsetinam - pa vienai katra ielejas gala).
Man jau sak jukt burti un katrs otrais vards japarrakta, tapec laikam iesu gulet. Nav speka parlasit, bet domau, ka vismaz kaut ko esmu pastastijusi un, galvenais jau, pateikusi, ka ESMU DZIVA!
P.S. Internets te bus - pagaidam izmantojam to, kas Ankita majas, bet redzejam ari 2 inetrnetzales pilseta. No manis tik viegli prom netiksiet!!

Īsu brīdi pirms

Klusums. Beidzot dzirdu arī pati savas domas. Haoss, šķiet, tiešām pierimis. Čemodāns gan vēl stāv vaļā, bet lielākoties esmu sakravājusies. Tā kā rīts gudrāks par vakaru, pārdomāšu visu vēlreiz, kad piecelšos.

Visumā 1/3 čemodāna saturu sastāda medikamenti - pret vēdersāpēm, caureju, sliktu dūšu, sāpēm... Pārējās 2/3 ir ikdienišķas lietas, kam līdzi jābūt vienmēr. Papildus gan nāk 3 ruļļi tualetes papīra. No rīta varbūt ielikšu ceturto ;-)

Rokas bagāžā Fazer šokolāde, Indijas ceļvedis un klades, kur rakstīt, rakstīt, rakstīt. Arī kameru, protams, neaizmirsīšu. Nu jā, pasi un biļetes arī centīšos paņemt līdzi - noderēs!

Esmu izdzērusi litru kolas (inde!), pavadījusi 30min karstā dušā, saņēmusi bezgala sirsnīgus un tik ļoti vajadzīgus veiksmes un laba ceļa vēlējumus un tagad, svecītēm degot un žāvājoties, no jums atvados...

Mazliet skumīgi brīžiem paliek, jāatzīst. Vēl jāatzīst, ka ir pamatīgs satraukums. Un nesparotu - kāpēc!! Man tiešām likās, ka esmu jau pieradusi pie visām tām atvadām, prombraukšanām un prombūšanām. Laikam pie kā tā nepierod.

Viss, pietiek rakstīt!

Došu ziņu no Himalajiem pēc iespējas drīzāk! :-)

"Anc, bet uz kurieni?!"

Pirms prombraukšanas nolēmu, ka skaidri jāuzraksta un jāparāda, kurp dodos, lai katram nākamajam, kas to jautā, varu norādīt uz šo bloga ierakstu tā vietā, lai ar pirkstu gaisā vilktu Indijas kontūru un izmisīgi censtos sazīmēt pareizo virzienu...

Indijā ir 28 štati. Es braucu uz Himachal Pradesh (uz Z no Deli).
--> http://ceemyindia.com/images/indiamap.gif

Google kartēs var visu ko sīki un smalki redzēt un izpētīt, bet tiem, kas slinki, es te iemetīšu pāris linkus (var orientējoši apskatīties, kur ir Deli, kur ir mūsu rajons/štats un pati Kullu ieleja):

-> http://maps.google.co.uk/maps?ll=32.359828,77.572378&z=5&t=h&hl=en
-> http://maps.google.co.uk/maps?ll=32.102408,77.561942&z=8&t=h&hl=en
-> http://maps.google.co.uk/maps?ll=31.997951,77.058884&z=10&t=h&hl=en
-> http://maps.google.co.uk/maps?ll=31.969131,77.125081&z=12&t=h&hl=en

Apmēram tā. Ceru, ka kaut ko sapratāt.. ;-)

Mēs ar Baibu (tiem, kas vēl nezina - Baiba ir cilvēks, ar kuru kopā braucu) būsim Kullu ielejā jeb Dievu ielejā, kā to sauc vietējie. Ielejai cauri tek Beas upe. Mūsu pirmais mērķis ir sasniegt Kullu pilsētu (18300 iedz. - apmēram kā Cēsīs), kur arī satiksim vienu no galvenajiem projekta koordinatoriem Ankitu (viņš ir vietējais). Tālāk plānā ietilpst pāris dienas, apbraukājot pilsētas un ciematus ielejā un atrodot bērnu namu/sākumskolu, kur no mums būtu lielāks labums.

Es ceru, ka mana skaistā iecere rakstīt šo dienasgrāmatu tiks īstenota. Vismaz reizi nedēļā centīšos par sevi ziņot - redzēs gan, kā būs ar interneta pieeju.

Vēl joprojām jūtos labi, mazliet uztraucos, reizēm vairāk kā mazliet. :-)
Šīs pēdējās dienas noteikti būs haotiskas.

Hei!

Viens, divi, trīs..
..deviņas.

Vēl 9 dienas un dodos ceļā.

Nolēmu, ka būs jāsāk rakstīt atsevišķa interneta d-grāmata veltīta tieši šim dzīves posmam. Rakstīšu tā, lai var lasīt visi, kam interesē, tātad - nothing special jeb iztikšu bez dvēseles caurejām un intīmu tabu klāstīšanu! :-)

Tagad, kad biļetes jau kabatā, vīza pasē, apdrošināšana nokārtota un potes saņemtas, kļūst aizvien grūtāk sevi mierināt ar domu, ka vienmēr taču ir atpakaļceļš...

Īsti nezinu, vai baidos vai nē. Man bieži nācies dzīvē saprast to, ka priekšlaicīgi kaut ko pārdzīvot ir absolūti lieki. Šodien es nebaidos. Man vēl ir 9 dienas.

Man nepatīk dot solījumus, bet es centīšos te šad un tad uzrakstīt par visiem "kas" un "kad" un "kāpēc". Tas noteikti atvieglotu mūsu saziņu un arī apmierinātu ziņkārīgo garāmgājēju prātus. ;-)

Uz tādas nots arī beigšu pirmo ierakstu. Turpināšu lasīt par body language Indijā. Cheers!