Mazas zvaigznites Mazaja Tibeta.

Esam majas – ta tagad saucam savu milo Kullu.
Parradamies no Dharamsalas ap pl. 2:00 nakti. Braucam ar drausmigako autobusu - 205 (divi simti piecus) kilometrus 9 (devinas) stundas – jautriba! Toties par celu samaksajam vien 2 latinus, taupam naudu.
Patiesiba jau ari turpcels bij varen jautrs, nemot vera to, ka Dharamsala mus izmeta puspiecos no rita – ara tumss un mums nav absoluti ne mazakas nojausmas, kur esam vai uz kurieni doties. Nu neko, pastaigajam apkart, pasedejam uz solina, sagaidijam saullektu un tad jau atradam viesu namu, kur apmesties. Ta sauktaja Mazaja Tibeta pavadijam kopuma 2 dienas – redzejam paris templus, budistu klosterus, paklausijamies budistu muku debates, bijam Tibetiesu muzeja (so to vairak uzzinajam par Tibetas vesturi), loti daudz staigajam pa kalniem, kas tur izskatijas vel iespaidigak ka Kullu (zalo koku un sniegoto virsotnu kontrasts, ari izteiktaks reljefs ka pie mums Kullu), vel ari paguvam pakemmet suveniru veikalinus un padzert tejas mazos miligos tibetiesu ukjisos. Jaatzist, ka Dharamsala jutamies ka nokluvusas cita valsti – gan tas, ka nenormali daudz arzemnieku (krievu, vaciesu, francuzu, britu, amerikanu utt.), gan ari tas, ka tik daudz tibetiesu, kuri no indiesiem atskiras ne vien izskata, bet stipri ari mentalitates zina.
Vispar jau veiksmigs mums sis izbrauciens un loti nepieciesams. Paspeju sailgoties pec Kullu un izskatas, ka ari vietejie te sailgojusies pec mums. Tikko pie mums ieskreja smaidigs saimnieka dels ar sodienas avizi – uzminiet, kas tad tur – uz pasas pirmas lapas mes ar Baibinu!
P.S. Sis ieraksts tapa piektdien. Pa so laiku esam miljons reizu apstadinatas uz ielas – vietejie tik smaida un vicina avizi gar seju… Sodien mus nokera vel viens zurnalists un so to pajautaja, laikam jau jagatavojas vel vienam rakstam kada avizite. Smiekligi.

Kish mish

Ilgi neesmu rakstijusi – tukstoskart atvainojos.
Ir daudz ko stastit, jaatzist.
Pirmkart, es jau mineju, cik arpratigi skaisti seit ir?! Nekad (bet nekad) nepieradisu pie tiem debeskigajiem kalniem un skatiem visapkart – idille.
Otrkart, iemesls, kapec neesmu rakstijusi, ir vienkarss – esam sakusas loti aktivi darboties. Katru dienu ejam uz skolu vai bernu namu, kopuma apmeklejam 6 iestades (draugiem.lv bus galerija ar nelielu ieskatu). Vispar jau progresejam un pasas aizvien vairak izbaudam to savu “darbu”. Sodien, piemeram, kartejo reizi sajusminos par Kalyeli brinumpuikam.
Treskart, ak Dievs, ka man ir noriebusies indiesu mentalitate! Vakar pienaca bridis, kad domaju, ka sajuksu prata. Visi visu laiku blenz virsu, siki puikas lien istaba un visu aiztiek, kaut kadi nenormalie nespej atsuties, ik uz solja tevi grib apcakaret – fui. Gribas izrauties uz bridi prom, par daudz te to indiesu.
Ceturtkart, mes ari izklaidejamies. Vakar bijam paraglaidingot. Nu, jasaka – elpu aizraujosi! Iespejams, viens no neaizmirstamakajiem briziem dzive, lieliska pieredze. Bail bija, bet tas atmaksajas ar uzviju. Ari bus draugos bildes (paldies Baibai).
Nu, tas ta isuma viss laikam. Aa ne, vel japastasta par Ivo – musu jauno chomu.
Ivo ir polis, Ivo ir 37 gadus vecs, Ivo 7 dzives gadus ir pavadijis ieslodzijuma (gan Eiropa, gan te, Indija), Ivo ir narkodileris, Ivo sobrid gaida tiesas pravu un tiek smagi cakarets (risks – 10 gadi cietuma), Ivo ir loti vientuls, Ivo ir ari loti bedigs un vel Ivo ir viens no gudrakajiem cilvekiem, ar ko nacies runat.
Viss. Drizuma vispar planojam aizbraukt uz Dharamsalu (Dalai Lamas mitni) un ta saukto “Mazo Tibetu”. Pec tam atkal atpakal pie darbiem. Ak ja, starp citu, lidmasinas reisu majup parcela – busu 15.maija.

10 mazi kultursoki un vel

1.Viriesu draudziba – Indija viriesi staiga rocinas, nemitigi apkeras, puikas viens otru buco... Te viniem prata neienaks, ka varetu but tadi homoseksuali, bet man tikai: „Geji! Geji!” Un pie ka tada es nekad nepieradisu.
2.Miskaste – kalni un ainavas te ir fantastiski skaistas, bet visu izboja ta nelabojama miskaste! Visur ir kaudzem papiru, bundzinu, pudelu, visadu meslu... Un uz ielam vispar nekur nevar izmest papiru, jo tadas ierikotas miskastes viniem nav.
3.Tualetes papirs – nu to jau daudzi man pirms brauksanas skandinaja, ka indiesiem t.papirs neesot ciena. Nav jau gan. Gandriz nekur tualetes nav papira, pat ne „glaunos” restoranos. Savukart veikala (ari-ne jau kura katra) vienu rulli var nopirkt par 25sant. (prieks Indijas nenormali dargi!)
4.Blenzosie cilveki – es jau saku pierast, ka visi (!) uz tevi lur, kad ej pa ielu. Bez kompleksiem! Un lielaka dala ari paeicinas vai aicinas uz teju,vai izmetis kadu komentaru gandriz angliski... Nu nevaretu jau teikt, ka briziem tada uzmaniba glaimo un atpakal Latvija es drosi vien raudasu, ka man neviens nepievers veribu, bet reizem tas viss tik loooooti pieriebjas, ka tu ej pa ielu rupji un skali lamajoties!
5.Easy-going – visi tev te ir labakie draugi! Nu piemeram, atliek vien uzspelet gitaru pie atvertam durvim, kad pec 10min istaba jau ir saskrejis milzigs bars cilveku, kas velak katru dienu nesis saldumus un davanas, prasis autografus un iepazistinas ar saviem braliem un masam. Nekad sava dzive neesmu tik daudz stulbi smaidijusi, telojot, ka atceros cilveku, ar kuru runajos.
6.Alkohols – seit es jutos absoluti ka alkoholike. Atliek vien mums ar Baibu vakara iziet ara un veikala nopirkt alu, kad jau nakamaja diena viss Kullu baumo par tam baltajam eiropietem, kas pirka alu! Drausmas! Bet nu te sievietem nav pienemts lietot alkoholiskos dzerienus.
7.Precibas – so es nekad neesmu sapratusi un nekad ari nesapratisu, t.i., nepienemsu. Cilvekus saprecina, vini neizvelas sev dzivesbiedru un vinu attiecibas milestibai nav vietas. Lauliba balstas uz pienakuma apzinu. Virietim vajag sievieti, lai uzturetu saimniecibu. Un apprecas vini agri. Man, piemeram, ne reizi vien nacies nosoket vietejos par to, ka vel neesmu preceta.
8.Skolas sistema – arprats! Vienkarsi arprats! Seit es runaju par tradicionalu Indijas skolu. Ja mes uzkapjam uz savas majas jumta, kur biezi tapat vien pasezam, no turienes var noverot tuvejas skolinas sausmas – berni viens pec otra tiek iedunkati, ieplaukati, uz viniem blauj... To nevar izstastit, bet tada nezeliba liekas absoluti netaisna un nevajadziga.
9.Diedelnieki – loti, loti, loti daudz mazu un pavisam mazu meitenisu un puisisu, kas nak tev klat ar metala bundzinu un neies prom, kamer nebusi iedevis kaut vienu rupiju. Es tagad izklausisos pec briesmones, bet man ir drausmigi apriebusies vini visi un man pat zel vairs nav...
10.Dusa – tadas nav.


Vel jau varetu minet pa ielam klainojosas bezpajumtnieces govis, lai gan tas jau bija gaidamas, tapat ka gaidams bija tas, ka publiski dedzina likus un tad palaiz upe... Vel var pieminet atsevisku cilveku aprobezotibu, piemeram, tie, kas dzivo kalnos, sausuma perioda kurina milzigus ugunskurus, jo doma, ka ar dumu palidzibu izsauks lietus makonus... Vel jau bedigi smiekligi ir ari „Wel Come”, „Break Fast”, „Restaurent” u.tml. (ne)pareizrakstiba. Vispar jau ari autobusi seit varetu kvalificeties ka kultursoku raisosi – ar savu brauksanas stilu, kad tev smadzenes iekrata vedera, svilpjoso konduktoru un indiesu muziku uz pilnu klapi. Jo vairak domaju jo vairak ienak prata tadu jocigu lietu, vietu un atgadijumu. Indija nebeidz parsteigt.

Mums iet labi, paldies.

Nolemu uzrakstit paragrafu par katru instituciju, kuru pagaidam apmeklejam.
Kalyeli – puikas ir gluzi vienkarsi apburosi! Si ir mana milaka vieta, kurp doties. Pagasnedel taisijam viniem fotosesiju, pec tam atvedam smuki noformetas portreta bildes, pielimejam pie sienas. Ar viniem var darit visu un bus jautri. Pagasreiz atbraucam no turienes ar tetovejumiem – visas rokas lidz elkoniem un visa seja izrotata ar zimejumiem (flomasteri!). Ar puikam var ari dejot – uzsledz muzikas kanalu televizora, pagriez skalak, nonem bildi un dejo! Ar puikam var ari locit lidmasinites un rikot sacensibas, var spelet speles, dziedat dziesmas, skirstit macibu gramatas un petit bildites, iemacities hindi frazes, kutinat viens otru lidz asaram un izgudrot jaunus rokasspiedienus. Galvenais, ka vini smaida daudz vairak, kad mes esam tur.
Kullu ashram – bernu nams, kurp esam tikko sakusas doties. Sim ir loti minimali lidzekli, loti maz vietas. Berni staiga ar netiram drebem, jo tas viniem ir vienigas. Te katram vajadziga individuala pieeja. Naksies vien iemacities runat ar cetriem uzreiz, pie tam ne jau valoda, ko saproti. Viniem tiesam pietrukst uzmanibas un tas ari ir tas, ko censamies dot. Vel gan es personigi neesmu paspejusi tik loti piekerties siem berniem, vismaz ne tik loti ka Kalyeli puikam.
Suddershanas ashram (Manali) – sis bernu nams ir Manali (34km no Kullu, ar vietejo autobusu jabrauc 1,5h). Esam bijusas tikai divreiz, bet turpmak planojam turp doties katru sestdienu. Ari te katrs grib, lai vinam individuali pievers uzmanibu, lai runa tikai ar vinu un klausas tikai vina. Tadi jau tie berni ir. Viens puika bez partraukuma runa par geografiju (sauc lielakas pasaules upes, Indijas regionus un kaiminvalstis, prasa, kur ir Amerika utt.), vienlaicigi lokot papira kugisus, lidmasinites, dzivniecinus un figurinas. Vel kada meitenite nemitigi grib visu sakartot – salikt visus zimejumus kaudzite, baltas lapas atseviski, zimulisus noasinat un salikt penali. Vel kads cits nenormali sajusminas par pildspalvu, pusstundu sledzot to ieksa un ara, bet otru pusstundu izjaucot un saliekot atpakal. Katram tur savi niki un stiki, savi sapni un ceribas. Loti gribas vinus vel vairak iepazit.
OLS skola – 6.klase ir arprats! Tas ir vienkarsi bardaks! Skola vispar ir pilnigi citadak ka bernu namos. Ar 7. un 9.klasi vel mums ir sanakusi daudzmaz veiksmigi workshopi, bet tie 6. ir mazi briemoni. Un vispar mums jau ir iestajusies rutina, ejot uz so skolu, tapec kaut kas steidzami jamaina, lai nezud prieks un griba darboties. Mainisim savu programmu. Vienigais palikusais priecins ir Dienvidindijas ediens, ar ko mus katrreiz ciena Tevs Babu (direktors) un vel tas smadzenu kustinosas sarunas ar Tevu (par kulturam, par stereotipiem, par politiku, par Dievu).
Kullu vidusskola – te mes macam basiti puikam no 8.klases. Diezgan interesanti, nemot vera to, ka vini nesaprot ne varda angliski un tik runa un runa, un runa sava hindi valoda. Jaatzist, ka tiesam smiekligi. Pagasreiz ari lija un ta mes 2 stundas pa pelkem nodauzijamies. Galvenais ir attieksme – smaidi, smaidi, smaidi!

Par darbu runajot...

Cik nu darbs, drizak darbosanas 
Pagaidam diezgan aktivi dodamies uz Kalyeli bernu namu un OLS skolu. Kalyeli ir aptuveni 30 puikas 10-15 gadus veci. Tur mes braucam svetdienas, spelejam speles gan ieksa, gan ara, druscin zimejam, fotografejamies un vispar izklaidejamies! Puikas ir tik tik tiiiik forsi – absolutas saulites!
Uz OLS skolu ejam biezak. Tur katrreiz censamies panemt citu klasi un tad 80min ar viniem darbojamies. Si ir loti laba skola, macibas viniem angliski un lielaka dala bernu ir teicamnieki. Direktors ir macitajs (kristietis!), bet skola macas lielaka dala hinduistu. Te mes vadam ta saukto „Moral Values class” – reizem tas ir team-building speles, reizem kadi citi uzdevumi, ko izdomajam. Ari te es jau jutos piekerusies daziem berniem, kaut gan ar Kalyeli to isti nevar salidzinat. Tur ta sajuta ir vnk citadaka, laikam sirsnigaka.
Drizuma saksim piestaigat uz vel vienu skolinu, kur 2reiz nedela meginasim vadit basketbola nodarbibas 14-gadigiem zeniem. Ja neskaita so, tad vel mums padoma ir Bharat Bharati skola un Kullu bernu nams. Tur gan vel jasaruna ar vadibu, to darisim rit. Rit vel ari svinesim musu dzivoklisa saimnieka dela Chipu dzimsanas dienu. Aizparit svinesim Baibas dz.dienu. Arprats – vienos svetkos...
So ierakstu gribejas veltit „darbam”, tapec te ari beigsu. Loti gribejas pastastit, ka mes te kaut ko ari daram, ne tikai izklaidejamies! ;-)
Dariet jus ari labas lietas. Bet dariet ar prieku. Cau!

Bez nosaukuma (radosais pagrimums)

Man ir baigais baaaaigais slinkums domat un rakstit tagad.
Ko mes esam darijusas?
Vel divreiz bijam OLS skolina – vienreiz radijam Graustu Milionaru 200 cilvekiem un pec tam vadijam diskusijas 9.klasei, otrreiz bijam novadit speles un team-building aktivitates 7.klasei. Sodien (ka jau ierasts svetdiena) bijam Kalyeli bernu nama pie puikam. Atnesam viniem lapas un krasainos zimulus un zimejam katrs sevi nakotne. Bij nenormali jauki. Man nebij prata ienacis, ka man tik loti varetu patikt laika pavadisana ar tadiem berneliem. Un – ja, mes ar katru reizi progresejam. No kludam macas.
Rit un parit ir krasu festivals – visi viens otru apmeta ar krasam. Mums te visi pazinas iesaka ieslegties majas un 2 dienas neiet ara, jo tas krasu kaujas esot nezeligas. A ko mes? Tikko nopirkam paris feinas krasinas un 2 udens pistoles. Bus jautri!
Mums tagad ir daudz draugu te. Ejot pa ielu to vien daram ka sveicinamies ar visiem saviem pazinam – tostarp veikala pardeveji, skolotaji un skolu darbinieki, kaimini un draugu draugi... Gruta dzive but tik popularam (jocins!) 
Nu vairs man nenak nekas prata, tiesam nav runajamais garastavoklis. Mums vel tualete ir jauns iemitnieks – milzigs (!!) zirneklis.
La vita e bella!
P.S. Mani uznema Colorado koledzha, bet nedod pilnu stipendiju. Nekas, es tagad protu kauleties..

Karsts.

Mēs beidzot dabujām gaļu!! Saldētu vistas gabalu, bet tik un tā labi. Un vispār kopš esam savā dzivoklītī, ar ēšanu ir daudz vieglāk – taisam, ko un kad gribam. Žēl tik, ka te nav skābā krējuma. Un žēl, ka govs ir svēta. Man prātā nereti iešaujas gastronomiskas fantāzijas par ielās klaiņojošo potenciālo maltīti.

Turpinam lielākoties izklaidēties. Vakar bijām Nagārā – pilsētā, kas ieskauta ļoti (bet nu ļoti!) skaistās sniegotās virsotnēs. Redzējām Rēriha galeriju un Nagāras pili. Dabujām ilgi meklēto ābolu vīnu, bet tas beigās izrādījās ne tas labākais.

Vēl mums ļoti patīk gozēties saulītē uz jumta, kāpelēt kalnos un vakaros skatīties filmas vai vēl labāk – skatīties zvaigznēs. Ēdam nenormāli daudz augļu. Un ir jau arī pamats to darīt – par smieklīgi mazām naudiņām var sapirkt maisu pilnu ar vīnogām, apelsīniem, banāniem.

Nu labi, nav jau arī tā, ka nedaram pilnīgi neko lietderīgu.

Es jau pieminēju, ka pirmā reize bērnu namā bij samērā katastrofāla?!

Man škiet, tagad droši zinu, ka laba skolotāja es nebūtu. Pat nostāties to 30 vai 40 bērnu priekšā un izskaidrot kādas spēles noteikumus prasa no manis milzu uzdrīkstēšanos un nemitīgu cīņu ar uztraukumu. Pēc katras sesijas absolūts bezspēks. Bet vēl jau nekas nav reāli sācies – ar pilnu atdevi sāksim darboties tikai pēc kāda 15.marta, kad regulāri brauksim uz 3 bērnu namiem un vēl 2 vai pat 3 skolām.

Bet galvu augšā! Neviens jau nesāk kā profesionālis. Mamma teiktu, ka pirmie kucēni jāslīcina. Mēs vēl progresēsim.

Ko vēl labu pastāstīt? Pēdējās dienas drusku pamocījos ar vēdersāpēm, bet šodien jau viss normāli, nē, lieliski!

Viss, pietiks. Beidzot draugiem.lv ir bildes, ja kas (paldies, Agnes)! Tad jūs tur uzvedaties labi un rakstiet man vēstules. Un brauciet ciemos beidzot – cik var gaidīt!!