Mazas zvaigznites Mazaja Tibeta.

Esam majas – ta tagad saucam savu milo Kullu.
Parradamies no Dharamsalas ap pl. 2:00 nakti. Braucam ar drausmigako autobusu - 205 (divi simti piecus) kilometrus 9 (devinas) stundas – jautriba! Toties par celu samaksajam vien 2 latinus, taupam naudu.
Patiesiba jau ari turpcels bij varen jautrs, nemot vera to, ka Dharamsala mus izmeta puspiecos no rita – ara tumss un mums nav absoluti ne mazakas nojausmas, kur esam vai uz kurieni doties. Nu neko, pastaigajam apkart, pasedejam uz solina, sagaidijam saullektu un tad jau atradam viesu namu, kur apmesties. Ta sauktaja Mazaja Tibeta pavadijam kopuma 2 dienas – redzejam paris templus, budistu klosterus, paklausijamies budistu muku debates, bijam Tibetiesu muzeja (so to vairak uzzinajam par Tibetas vesturi), loti daudz staigajam pa kalniem, kas tur izskatijas vel iespaidigak ka Kullu (zalo koku un sniegoto virsotnu kontrasts, ari izteiktaks reljefs ka pie mums Kullu), vel ari paguvam pakemmet suveniru veikalinus un padzert tejas mazos miligos tibetiesu ukjisos. Jaatzist, ka Dharamsala jutamies ka nokluvusas cita valsti – gan tas, ka nenormali daudz arzemnieku (krievu, vaciesu, francuzu, britu, amerikanu utt.), gan ari tas, ka tik daudz tibetiesu, kuri no indiesiem atskiras ne vien izskata, bet stipri ari mentalitates zina.
Vispar jau veiksmigs mums sis izbrauciens un loti nepieciesams. Paspeju sailgoties pec Kullu un izskatas, ka ari vietejie te sailgojusies pec mums. Tikko pie mums ieskreja smaidigs saimnieka dels ar sodienas avizi – uzminiet, kas tad tur – uz pasas pirmas lapas mes ar Baibinu!
P.S. Sis ieraksts tapa piektdien. Pa so laiku esam miljons reizu apstadinatas uz ielas – vietejie tik smaida un vicina avizi gar seju… Sodien mus nokera vel viens zurnalists un so to pajautaja, laikam jau jagatavojas vel vienam rakstam kada avizite. Smiekligi.