Karsts.

Mēs beidzot dabujām gaļu!! Saldētu vistas gabalu, bet tik un tā labi. Un vispār kopš esam savā dzivoklītī, ar ēšanu ir daudz vieglāk – taisam, ko un kad gribam. Žēl tik, ka te nav skābā krējuma. Un žēl, ka govs ir svēta. Man prātā nereti iešaujas gastronomiskas fantāzijas par ielās klaiņojošo potenciālo maltīti.

Turpinam lielākoties izklaidēties. Vakar bijām Nagārā – pilsētā, kas ieskauta ļoti (bet nu ļoti!) skaistās sniegotās virsotnēs. Redzējām Rēriha galeriju un Nagāras pili. Dabujām ilgi meklēto ābolu vīnu, bet tas beigās izrādījās ne tas labākais.

Vēl mums ļoti patīk gozēties saulītē uz jumta, kāpelēt kalnos un vakaros skatīties filmas vai vēl labāk – skatīties zvaigznēs. Ēdam nenormāli daudz augļu. Un ir jau arī pamats to darīt – par smieklīgi mazām naudiņām var sapirkt maisu pilnu ar vīnogām, apelsīniem, banāniem.

Nu labi, nav jau arī tā, ka nedaram pilnīgi neko lietderīgu.

Es jau pieminēju, ka pirmā reize bērnu namā bij samērā katastrofāla?!

Man škiet, tagad droši zinu, ka laba skolotāja es nebūtu. Pat nostāties to 30 vai 40 bērnu priekšā un izskaidrot kādas spēles noteikumus prasa no manis milzu uzdrīkstēšanos un nemitīgu cīņu ar uztraukumu. Pēc katras sesijas absolūts bezspēks. Bet vēl jau nekas nav reāli sācies – ar pilnu atdevi sāksim darboties tikai pēc kāda 15.marta, kad regulāri brauksim uz 3 bērnu namiem un vēl 2 vai pat 3 skolām.

Bet galvu augšā! Neviens jau nesāk kā profesionālis. Mamma teiktu, ka pirmie kucēni jāslīcina. Mēs vēl progresēsim.

Ko vēl labu pastāstīt? Pēdējās dienas drusku pamocījos ar vēdersāpēm, bet šodien jau viss normāli, nē, lieliski!

Viss, pietiks. Beidzot draugiem.lv ir bildes, ja kas (paldies, Agnes)! Tad jūs tur uzvedaties labi un rakstiet man vēstules. Un brauciet ciemos beidzot – cik var gaidīt!!